Vismaz reizi gadā izmantoju iespēju satikties ar Normundu Sējēju, lai apsēstos pie galda un aprunātos par aktualitātēm hokejā. Runājam par daudz ko – baumām, patiesību, tagadni, nākotni, jeb, ja tā var teikt, apmaināmies ar informāciju. Daļu no runātā paturu pie sevis, ar dažām tēzēm padalos plašākai publikai, taču visām mūsu sarunām ir kas kopīgs. Vienmēr pēc intervijas atceros, ka ir palicis kāds neuzdots jautājums, kurš varbūt kopējo ainu neizmainītu, taču pavērtu aizkulises. Arī šoreiz tā bija.
– Tev ir jauni pienākumi šogad. Esi ne tikai kluba ģenerālmenedžeris, bet arī galvenā trenera palīgs. Vai tas saistīts ar to, ka klubs nemeklēja trešo treneri un taupīja līdzekļus vai arī vadība vēlējās, lai spēlētāji tiktu turēti ciešākā redzeslokā un tev būtu lielāka kontrole pār procesiem komandā?
– Kā lai tev atbild? Bija izlemts, ka ārzemju trenerus mēs vairāk nemeklēsim, ārzemnieks būs tikai galvenais. Artis Ābols aizgāja uz „Lada” vienību, Ģirts Ankipāns uz „Torpedo”, pēc vairākām sarunām ar kluba vadību radās doma, ka es varētu šosezon būt par trenera asistentu. Kādus astoņus gadus es par treneri neesmu strādājis, taču nekad neesmu slēpis, ka kādreiz pie tā vēlētos atgriezties. Beigās tā arī tika nolemts. Mani uzrunāja, es neatteicos. Darba ir nedaudz vairāk tagad, brīvā laika mazāk, bet ir interesanti, un kā jau tu minēji, man ir plašāks skats uz komandas iekšieni. Ikdienā esmu klāt treniņos un ģērbtuvē un vajadzības gadījumā varu reaģēt uz notiekošajiem procesiem. Bet kolektīvs veidojās ļoti labs, viss norit pozitīvi un ar sapratni.
– Vai līdz ar trenera darbu paliek mazāk laika menedžera funkcijām?
– Tieku galā pagaidām, bet redzēsim, kā tālāk būs.
– Kāds šovasar bija leģionāru tirgus? Tu katru vasaru, kad esi bijis ar „Dinamo”, meklēji ārzemniekus un arī šis gads nav izņēmums.
– Jāsaka atklāti, ka tirgus šogad ļoti vājš. Bija daži spēlētāji aprīlī un maijā, bet tobrīd mēs nezinājām kā attīstīsies notikumi klubā, kas lielā mērā mums liedza parakstīt līgumus. Bija jānogaida, lai viss sāk kustēties uz priekšu un atrisinās, tāpēc pirmais vilnis pagāja. Pirmie pie līgumiem tika eiropieši, pārsvarā zviedri un somi, bet pēc tam tirgū iestājās tukšums. Ar spēlētājiem bija ļoti švaki. Tie ziemeļamerikāņi, kuri nedabū līgumus NHL, izvēlas doties uz Eiropu, bet šovasar ļoti daudzi palika Amerikā. Es domāju, ka tas ir saistīts gan ar politisko situāciju, gan ar rubļa kritumu Krievijā. Piemēram, eiropieši tirgū ir maz, pārsvarā visi jau parakstījuši līgumus. Bet ar visu to komplektācija noritēja labi. Ja runājam par mūsu ārzemniekiem, tad esmu apmierināts ar to, ko esam dabūjuši. Pie visām mūsu iespējām un varēšanas… Viņi labi iekļāvušies kolektīvā un smagi strādā treniņos. Priecē, ka pirmajā pārbaudes spēlē viņi guva vārtus, jo, iespējams, tas nometa nelielu slogu no viņu pleciem.
– Vai esošie ārzemnieki ir dārgi hokejisti spēlētāju tirgū?
– Tā viennozīmīgi nevar atbildēt. Ja jau klubs ar viņiem noslēdza līgumus, tad mēs viņus varam atļauties. Viss ir atkarīgs no mūsu iespējām. Tajā pašā laikā domāju, ka visi viesspēlētāji ir pietiekoši pieredzējuši un kvalitatīvi hokejisti. Protams, skatīsimies kā veiksies sezonas laikā, bet patlaban uzskatu, ka viņi ir labs papildinājums. Ja nemaldos, pēdējos pieteikumus laikam var taisīt nedēļu pirms sezonas sākuma un, kad aizvadīta pirmā spēle čempionātā, tad atkal var papildināt sastāvu.
– Komandā šosezon atgriezies Guntis Galviņš. Iespējams, daudziem tas bija pārsteigums, jo vēl nesenā atmiņā ir viņa konflikts jeb domstarpības ar amerikāni Robu Šrempu. Apsēdāties pie galda un Guntis piekrita atgriezties?
– Neko neesmu dzirdējis par konfliktu un neko nevēlos zināt. Es ar viņu esmu iepriekš strādājis un mūsu starpā domstarpību nav bijis.
– Bet par līguma nosacījumiem vienojāties ātri?
– Parunājām un vienojāmies. Pasaules čempionātā Prāgā viņš bija viens no izlases labākajiem aizsargiem. Tas, ka Galviņš māk spēlēt, ir skaidrs. Aprunājāmies. Arī viņš pats ir daudz ko sapratis pabraukājot apkārt pa Eiropu. Nav jau mums nemaz tik daudz to vietējo spēlētāju, kā hokejists viņš ir labs un domāju, ka viņam pašam arī ir vēlēšanās atgriezties augstākā līmenī par Itālijas čempionātu. Ilgi nenācās pierunāt viņu.
– Man personīgi interesē, vai, piemēram, Juris Štāls nav bijis tavā redzeslokā?
– Cik es zinu, Juris ir beidzis spēlēt hokeju profesionālā līmenī. Viņš mācās un laikam nākotni saistīs ar biznesu.
– Jakubam Sedlačekam palīgs un vienlaicīgi arī konkurents vārtos būs zviedrs Joakims Ēriksons. Kāpēc tieši Ēriksons? Bija vēl opcijas vārtsargu līnijā?
– Bija vairāki varianti, bet palikām pie viņa. Dabūjām labas rekomendācijas par viņu, tāpat arī Kari Heikila pazvanīja Somijas izlases vārtsargu trenerim, kurš labi pazīst somu un zviedru vārtsargus. Man bija savi informācijas avoti, Heikilam savi. Finansiālā ziņā mūsu prasībām atbildi trīs vārtsargi, bet palikām pie Ēriksona.
– Vai šo var nosaukt par spēcīgāko sastāvu „Dinamo” pastāvēšanā?
– Grūti tā teikt, uz šo jautājumu varēs atbildēt pēc sezonas. Labi ir tas, ka pamatsastāvs ir šeit uz vietas un visi trenējas kopā. Pēdējais ieradās Ville Leino, bet viņam vajadzēja atbraukt ātrāk, taču tam bija savi iemesli, kāpēc viņš nevarēja. Mūs par šiem iemesliem informēja un mēs tos akceptējām. Bijām gatavi viņu pagaidīt. Tas priecē, ka visi ir klāt, atšķirībā no pērnās sezonas, kad gatavošanās procesā pa vienam spēlētājam kabinājām klāt un meklējām trūkstošos kadrus.
Titulbilde: Kaspars Volonts/Dinamoriga.eu
Seko mums!