Viņš ir jūrmalnieks tāpat kā es. Visi jūrmalnieki ir forši džeki, vismaz viņš noteikti. Runā, ko domā, un domā, ko saka. Neliela auguma, taču tas viņam šo it kā trūkumu netraucē kompensēt ar raksturu, ātrumu un cīnītāja garu laukumā. Spēlējis Vācijas galvaspilsētā Berlīnē, taču tagad spēlē citā šīs valsts “galvaspilsētā” – mākslas un modes mekā Diseldorfā. Pārvietojas ar sarkanu 1980. gada retro BMW, Instagramā atrodams kā buky10, bet laukumā – ar #14. Rihards Bukarts.
Rihard, tevi var saukt par jūrmalnieku?
Jā. Esmu uzaudzis Jūrmalā un varu teikt, ka lepojos ar to. Esmu sirdī jūrmalnieks. Dzimis, audzis un dzīvojis te.
Nav daudz hokejistu jūrmalnieku. Pirmais, kurš nāk uzreiz prātā, ir Arvīds Reķis, kā arī brāļi Sējēji.
Abi mani brāļi ir jūrmalnieki, vēl Roberts Jekimovs. Mēs neesam daudz, mūsu ir maz, taču mēs esam kvalitatīvi (smejas).
Kad esi prom ārzemēs, tev noteikti velk atpakaļ uz šejieni? Ar ko tev saistās Jūrmala?
Viennozīmīgi tā ir ģimene, jo sanācis tā, ka daudz neesmu šeit uz vietas dzīvojis. Te ir mana ģimene un mājas, tā ir arī mana motivācija būt kopā ar ģimeni un pavadīt pēc iespējas vairāk laika ar viņiem. Protams, ka tuvs ir arī pilsētas svaigais gaiss un jūra. Nekur tik labi nevaru izgulēties kā Jūrmalā. Atveru logu, jūtu priežu un jūras gaisu.
Rihard, tie, kuri nedzīvo pie jūras, sajūsminās par to, bet mums, jūrmalniekiem tā jau ir apnikusi. Tā ir?
Tā varētu būt. Es nezinu, kad mans tēvs pēdējo reizi bija jūrā, varbūt pirms četriem, pieciem gadiem. Tas izklausās jocīgi. Līdz jūrai 300 metri, bet ne vienmēr sanāk aiziet līdz tai. Tā ir, kā saki, mēs jūru nenovērtējam, bet rīdzinieki speciāli mēro ceļu līdz tai. Kad ir iespēja, es cenšos atrast laiku un aiziet nopeldēties, īpaši tad, kad lieli viļņi.
Vai tev ir kāda īpaši mīļa vieta Jūrmalā?
Mēs uzaugām uz ielas, spēlējot hokeju ar skrituļslidām. Tēvam bija laiva, daudz braukājām pa jūru un Lielupi. Vasarās cepām gaļu. Tās ir atmiņas, kuras palikušas no bērnības. Tēvam Rīgā pie Daugavas stadiona piederēja halle, tādēļ gana daudz nācās būt tur, bet citi tikmēr vasarā baudīja brīvdienas. Man vienmēr blakus bija vecākais brālis Roberts, velāk piedzima jaunākais brālis Rodžers. Dārzā spēlējām gan futbolu, gan arī metām ripas vārtos. Tāpat spēlējām arī tenisu.
Jūrmalu tās īpašās atrašanās vietas un infrastruktūras deļ dēvē par Beverlihilzu. Vai par šo pilsētu esi dzirdējis arī kādus citus apzīmējumus?
Man daudzi draugi ir krievi, un, kad pasaku, ka esmu no Jūrmalas, viņi to uztver ar Wow! Šeit ir forši un mierīgi. Var labi atpūsties, nav nekādu sastrēgumu. Vasarā ir labs laiks, blakus mežs un jūra. Cilvēkiem patīk Jūrmala.
Pilsētā pietrūkst hokeja komandas.
Bet ir futbola komanda, tikai žēl, ka stadions atrodas pilsētas otrā galā. Līdz Kauguriem man tāds pats attālums kā līdz Rīgai. Man patiktu, ja stadions būtu pilsētai pa vidu. Esmu futbola fans un atbalstu jūrmalniekus.
Kā šajā pauzē jūties? Esi bez līguma un seko droši vien notikumiem līdzi? Kā varētu norisināties notikumi hokeja kontekstā tuvākajā laikā?
Runāju ar savu aģentu, kurš arī apstiprināja, ka tirgū šobrīd ir pauze. Bet, ja kāds domā, ka pasaules čempionāts ietekmē tavu darba vietu, tad tas tā bija pirms desmit gadiem. Tagad viss ir piejams uz delnas, klubi jau zina, ko sagaidīt no spēlētājiem. Šajā pauzē var būt gan labas, gan sliktas ziņas. Līdz nākamās sezonas sākumam ir pieci mēneši, sportisko formu var uzņemt un arī zaudēt. Tikmēr šī ir iespēja atpūsties un savest kārtībā savu ķermeni. Es sen nebiju tik labi izgulējies, vienmēr no rīta bija treniņi. Šis ir brīdis, kad vari ieguldīt darbu un kļūt labāks. Ceru, ka ledus treniņi atsāksies pēc iespējas ātrāk. Man viss ir OK, izmaksās visu algu, kā arī play-off bonusu. Tas ir patīkami, ka Vācijas likumdošana ir ļoti labi sakārtota.Daudzi zaudē algas. Piemēram, esmu dzirdējis, ka Čehijā un Slovākijā līgas pieņēma lēmumu, ka atalgojumu par martu un aprīli klubi oficiāli drīkst neizmaksāt. Tāpat daudzi klubi izvēlējušies “nogriezt” 50 procentus no pēdējām divām mēnešalgām.
Tu plāno palikt Vācijā?
Nezinu. Esmu Vācijā aizlicis par sevi vārdu, jūtos labi. Tur ir labs līmenis, lai spēlētu. Šobrīd man nav līguma, tāpat nav skaidrs, kas notiks ar komandas sponsoriem, jo šī situācija ir iegriezusi daudziem. Redzēsim, kur mana karjera aizvedīs tālāk. Bet neslēpšu, ka vēlētos pamāģināt spēkus KHL.
Ko Diseldorfa saka? Ir interese par tevi?
Jā, notiek pārrunas, taču patlaban klubam nav apstiprināts finansējums uz nākamo gadu. Vadība saka, ka nav zināms vai klubs būs gana turīgs vai tomēr mazbudžeta. Tas ir lielākais jautājums. Viss atkarīgs, kādi būs līguma nosacījumi. Mana prioritāte ir palikt Diseldorfā, vēlētos tur pavadīt vēl divus, trīs gadus. Mani zina tur, savukārt es esmu iepazinis komandas biedrus. Vieta ir jāiekaro.
Pirms Diseldorfas spēlēji līgas pastarītī Šveningerā. Salīdzini, lūdzu, šos divus klubus.
Šogad Šveningerai bija ļoti laba komanda, taču nezinu, kāpēc viņi rādīja sliktu sniegumu. Pirmssezonas turnīrā viņi labi izskatījās, komanda bija labi nokomplektēta, arī treneris labs, kuru labi pazīstu. Skaidrs, ka Diseldorfa ir liela pilsēta un tas ir kā diena pret nakti. Mums ir liela arēna, daudz fanu, es tiešām šeit labi jūtos. Pilsētā ir ko redzēt.
Salīdzinot ar to pašu Šveningeru, Diseldorfa ir pieskaitāma līgas TOP klubiem?
Jā, tā ir. Budžeta ziņā Diseldorfa ir vidusmēra klubs. Priekšā ir Manheima, Ķelne, Minhene un Berlīne. “DEG” ir klubs ar savu vārdu, tradīcijām un vairākiem čempionu tituliem. Savukārt Šveningera ir jauna komanda, kura līgā ienāca samērā nesen. Bet arī tur ļoti mīl hokeju un fani ir traki. Klubs bija tabulas lejasdaļā, bet līdzjutēji turpināja nākt un atbalstīt komandu.
Šosezon iekļuvāt play-off izcīņā, taču šis vīruss, kā jau daudzās valstīs, liedza turpināt klubiem sezonu. Vienā no intervijām teici, ka bija laiks, kad patika gūt vartus un krāt punktus, bet vēlāk saprati, ka ir vēlēšanās arī izcīnīt titulu. Kā domā, vai šī bija tā sezona, kurā Tu ar komandas biedriem varēji reāli pacīnīties par čempiontitulu? Škrobe par pārtraukto sezonu droši vien ir palikusi?
Šogad tiešām likās, ka mēs varētu sasniegt finālu. Mums bija ļoti augsta līmeņa vārtsargs, laba aizsardzība, mēs maz ielaidām regulārajā sezonā, taču visas sezonas laikā daudziem bija traumas. Bija sajūta, ka mēs esam konkurētspējīgi par augstām vietām. Ja sasniegtu play-off pēdējo kārtu, trīs gadu laikā es otro reizi varētu spēlēt Vācijas finālā. Sezonā mēs uzvarējām visus līderus – pārspējām Minheni, Manheimu un arī Berlīni. Škrobe, protams, ir.
Play-off pirmajā kārtā bija jāspēlē ar Berlīnes lāčiem.
Jā, tas arī būtu atslēgas punkts. Ja mēs “tiktu viņiem pāri”, tad iegūtu pārliecību. Tā bija “mūsu komanda”, sezonā no četriem savstarpējiem mačiem trijos Berlīni uzvarējām. Vienīgajā spēlē, kuru zaudējām viesos, bijām visu laiku vadībā ar 1:0, bet beigās zaudējām ar 1:2. Protams, ka izslēgšanas spēles nevar salīdzināt ar regulāro sezonu, tas ir pavisam cits hokejs. Berlīnē play-off laikā ir lieliska atmosfēra un līdzjutēji viņus dzītu uz priekšu, bet arī mūsu arēnā ir forša atmosfēra, uz spēlēm nāk ap 14 000 skatītāju. Uz pirmajām divām mājas spēlēm visas biļetes jau tika izpārdotas.
Kurās hallēs Vācijā tev patīk spēlēt?
“Mana” halle viennozīmīgi ir Minhene. Tā gan ir veca, bet tajā es esmu sakrājis visvairāk punktu. Patīk arī Ķelnē spēlēt, bet tur ir ļoti slikta ledus kvalitāte. Bieži notiek koncerti, tāpēc arēna regulāri tiek pielāgota pasākumiem, savukārt tas atstāj ietekmi uz ledus kvalitāti.
Tu Diseldorfu esi nosaucis par Vācijas Milānu.
Jā, tā ir Vācijas fashion pilsēta, tur ir daudzu dizaineru veikali, dažādi brendi. Tā ir ļoti bagāta pilsēta. Vienmēr ir patīkami atrasties šādā vidē. Tā man bija interesanta pieredze, pavisam citādāka nekā Berlīnē. Berlīnē, piemēram, ir daudz hipsteru, metālistu. Berlīnē ir arī bagāti cilvēki, taču Diseldorfa ir izteikta turīgo cilvēku pilsēta. Apkārt Porsche un Bentley.
Kādu markas auto tev klubs piešķīra?
Mums bija Mercedes. Pirms sezonas sponsori paši pieveda klāt, pēc tās arī paši paņēma atpakaļ.
Kur gājāt pilsētā atpūsties?
Pārsvarā uz restorāniem. Bija vietas, kur mūs labi uzņēma un ar šiem cilvēkiem bija labas attiecības. Bieži apmeklējām itāļu restorānu Casa Luigi, kur īpašnieks bija ļoti liels mūsu kluba fans. Kādu reizi aizgājām arī uz kādu bāru, bet pārsvarā brīvdienās nelielās grupās apmeklējām restorānus. Vienu reizi Casa Luigi sēdējām līdz vēlam vakaram, kad restorāns jau sāka slēgties ciet. Pie galdiem bija palikuši tikai daži cilvēki, kad komandas biedri pārņēma dīdžeja pulti un sāka spēlēt astoņdesmito gadu mūziku. Tas bija traki. Restorāna īpašnieks atri vien novilka kreklu. Tas bija labs pasākums. Komandai tobrīd rudenī bija grūts periods, jo bijām zaudējuši vairākas spēles pēc kārtas. Pēc šī saliedēšanās pasākuma atkal nokļuvām uz uzvaras takas. Šādi pasākumi ir ļoti nepieciešami, tie komandu saliedē un visi kļūst draudzīgāki.
Pilsētā ir arī Bundeslīgas futbola klubs. Jebkuram sporta veidam konkurēt ar futbolu Vācijā ir grūti.
Protams, ka futbols ir pirmajā vietā. Ja tajā dienā Diseldorfā ir mājas spēle Bundeslīgā, tad mēs zinām, ka uz mūsu spēli spēli varbūt atnāks apmēram 8 000 skatītāju. Ja futbols nenotiek, tad mājas spēles notiek pie pilnām tribīnēm. Futbols Vācijā ir un paliek futbols. Es biju aizgājis uz dažiem mačiem, bet neesmu lielo stadionu fans. Līdz tam ir jānokļūst, jāatrod ieeja, pēc spēles jāizkļūst ārā, bet visu to vēl pavada lielas rindas. Man patīk futbolu skatīties mājās.
Tev sanāca uzspēlēt arī pret mūsu vārtsargu Kristeru Gudļevski, kurš decembrī devās uz Brēmerhāfenu.
Jā, pret viņu aizvadīju divas spēles.
Vai sanāca ar viņu aprunāties? Cik viegli sezonas vidū ir ielekt Vācijas čempionātā?
Pēc otrās spēles aprunājos nedaudz un man bija sajūta, ka Gudis ir eiforijā. Viņš par visu izteicās pozitīvi, bija ļoti mierīgs un nosvērts. Vācijā nav šī spiediena, kas ir citās līgās un klubos. Ja uzvari, visi ir priecīgi, ja zaudē, nekas, uzvarēsi nākamreiz. Es redzēju, ka Gudis bija laimīgs, no viņa staroja pavisam cita enerģija nekā sezonas sākumā. Bez viņa Brēmerhāfena viennozīmīgi netiktu pirmajā sešiniekā. Viņš nav vēl izbaudījis lielo pilsētu atmosfēru hallēs, jo uz viņa kluba spēlēm nāca ap 5 000 skatītāju.
Kā Vācijas klubu vadītāji kopumā skatās uz latviešu hokejistiem? DEL līgā nekad neesam bijuši tie pieprasītākie.
Mums jācīnās par vietu sastāvā ar somiem, zviedriem, kanādiešiem un amerikāņiem. Tāpat līgā ir dāņi un norvēģi, kuri sāk kotēties augstāk par mums. Jātur sava līnija, jācīnās par savu vietu. Savukārt daudziem čehiem ir Vācijas hokeja pase un viņi neskaitās leģionāri. Importa tirgus ir milzīgs. Komandas darbinieki rūpējas pas spēlētājiem, lai viņu sievām un ģimenēm viss būtu sakārtots dzīvesvietā. Berniem ir pieejami bērnudārzi un skolas, bet mans galvenais uzdevums ir spēlēt. Cepuri nost vāciešiem. Runāju ar čehu aizsargu Jakubu Kindlu, kurš spēlēja Ķelnē. Viņš bija patīkami pārsteigts par to, cik Vācijā viss ir sakārtots salīdzinājumā ar Čehiju. Klubs pret spēlētājiem tiešām labi izturas.
Salīdzinot ar citām līgām, šķiet, ka Vācijas līgā samērā maz notiek spēlētāju atlaišanas no klubiem.
Tā varētu būt. Vācijā ir likumdošana, ka tevi atlaižot jāizmaksā alga 100 procentu apmērā. Taču, ja atlaiž un nokļūsti citā klubā par mazāku līguma summu, tad šo starpību sedz iepriekšējā komada.
Principā spēlētājs līgā var justies nodrošināts vai pasargāts pret līguma laušanas gadījumiem.
Tieši tā. Noslēgtais līgums tev dod garantijas.
Pie šādiem nosacījumiem kā Vācijā spēlētājiem droši vien ir vērtīgi apdomāt vai skriet prom pie pirmās iespējas uz KHL.
KHL tomēr ir TOP līga. Mums, latviešiem, ir viens klubs, kur spēlēt šajā līgā – Rīgas “Dinamo”. Citā klubā kā viesspēlētājam ir ļoti grūti tikt. Ja esi augsta līmeņa spēlētājs, tad Krievijā vari labi nopelnīt, bet viduvēja līmeņa hokejistiem tā summa nav tik kosmiska. Eiropā maksā ļoti labi. Nav jāceļo desmit dienas izbraukumā, katru nakti vari gulēt savā gultā un satikt ģimeni mājās. Bet, protams, jebkurš vēlētos iekļūt kādā KHL vienībā un pierādīt sevi.
Cik tas tev pašam ir svarīgi?
Tas ir svarīgi. Tā ir Eiropas labākā līga, un būtu jocīgi, ja kāds nedomātu par iespēju nokļūt kādreiz tajā. Taču iespēju nav daudz, vietu ir tik, cik ir. Velētos kādreiz iejusties leģionāra statusā arī KHL.
Vai no citiem DEL klubiem pēdējā laikā ir bijusi interese par tevi?
Jā, ir. Bet cenšos izvēlēties sev komfortablāko variantu, kur klubs reāli ir ieinteresēts manos pakalpojums. Tā arī bija Diseldorfas gadījumā, viņi jau pirms diviem gadiem vēlājās ar mani noslēgt līgumu, bet parakstīju iepriekšējā sezonā novembrī, kad vēl spēlēju Šveningenā.
Nākamgad pasaules čempionātam jānotiek Latvijā un Baltkrievijā, taču IIHF neizslēdz variantu, ka šī gada nenotikušais čempionāts Šveicē varētu tikt pārcelts par gadu, kas nozīmē, ka Rīga turnīru uzņemtu gadu vēlāk – 2022. gadā. Kādas ir tavas domas par šādu scenāriju?
Skaidrs, ka negribētos čempionātu Rīgā aizvadīt olimpiskajā gadā. Pirmkārt, cilvēki jau sākuši visus darbus, lai Rīga turnīru uzņemtu nākamgad. Ortkārt, ņemot vērā, ka šogad turnīrs nenotika, nākamgad Rīgā varētu būt ārkārtīgi liela fanu interese par to. Mums ir jācīnās par to, lai čempionāts pie mums notiktu tieši nākošgad, un mēs redzētu klātienē pēc iespējas vairāk superzvaigžņu. Rīga ar Minsku tieši par 2021. gadu arī izrādīja vielielāko interesi, lai čempionāts nenotiktu vienā gadā ar olimpiskajām spēlēm.
Vai brālis Roberts ir plānojis arī uzspēlēt Vācijā?
Es nezinu, tas ir jājautā viņam. Viņam ir bijušas ļoti labas sezonas Čehijā. Uzskatu, ka viņa gadījumā nākamais loģiskais solis būtu atgriezties KHL. Četri pavadītie gadi Čehijā… Es arī tādas sezonas vēlētos. Tas būtu pareizs lēmums, ja viņš spēlētu KHL, jo viņš jau sevi ir pierādījis.
Bet labāk varbūt ir spēlēt Vācijā vai Čehijā pirmajā maiņā, nevis KHL ceturtajā?
Es tev pilnībā piekrītu. Finansiālie nosacījumi vienmēr būs svarīgi, jo ģimene ir jāapgādā, taču spēle ir jābauda. Spēlēt Rīgas “Dinamo” nepārtraukti ceturtajā maiņā un par to sajūsmināties, bet pēc sezonas paskatīties statistiku, kurā tev ir trīs punkti – tas nav labākais risinājums. Jaunam spēlētājam jāturpina attīstīties un to var tikai panākt, iegūstot spēļu praksi. Piecas minūtes uz ledus KHL spēlē vai 14 minūtes Vācijā – tā ir liela starpība. Kā jau minēju, Vācijā patiešām līmenis ir ļoti augsts.
Esmu aizdomājies par sevi. Ja es būtu laba līmeņa hokejists, noteikti izvēlētos stabilitāti un dzīves kvalitāti, kuru Vācija viennozīmīgi var piedāvāt un nodrošināt, un, iespējams, alkatību un ambīcijas pēc lielākas naudas un tiekšanos par katru cenu spēlēt KHL noliktu malā.
Nav jau tik viegli tikt pie līguma Vācijā. Man vairāki Rīgas “Dinamo” spēlētāji ir teikuši: “Rihard, palīdzi mums tikt uz Vāciju.” Diemžēl tā ir, ka grūti tikt tajā tirgū. Mēs ar Gudļevski tur esam tikai divi. Man paveicās, ka es biju Losandželosas “Kings” sistēmā un Berlīnes “Eisbaren” pieder “Kings” īpašniekiem. Berlīne zvanīja uz Losandželosu, lai iegūti informācju par mani, savukārt pēc atsauksmju iegūšanas man piedāvāja līgumu. Ierados pirms izslēgšanas spēļu sākuma, aizvadīju labi play-off spēles un atstāju par sevi labu iespaidu Vācijā. Latviešus, kuri spēlējuši DEL, var saskaitīt uz rokas pirkstiem. Arī Šveicē mūsējiem ir grūti tikt pie līgumiem, tādēļ daudzi jaunie spēlētāji dodas uz turieni, lai iegūtu Šveices licenci un neskaitītos kā leģionāri. Līdzīgi bija ar manu brāli. Pirms Roberta došanās uz Čehiju vietējā čempionātā tikai daži latvieši bija spēlējuši, bet tagad tur ir seši mūsējie. Praktiski visi tie, kuri spēlē Eiropā labās līgās ir izlases spēlētāji.
Varbūt tev nemaz nav jāskrien uz KHL?
Visam savs laiks. Kā būs, tā būs. Jāturpina spēlēt. Uzskatu, ka uz halli jānāk ar prieku, ar labām emocijām, noskaņojumu. Svarīgi ir arī gūt baudu no treniņiem, darīt uzdevumus ar prieku. Jāizbauda viss process, arī treniņprocess, būšana kopā ar komandas biedriem un personālu. Manā karjerā ir bijušas komandas, kurās man tiešām patika būt.
Mājās vienmēr paspēsi atgriezties un uzspēlēt.
Tieši tā. Kad spēlēju Rīgā, teikšu godīgi, biju “pazudis”, jo pirms tam sešus gadus dzīvoju ārpus Latvijas. Pēc treniņiem vienmēr kādam ģimenē vajadzēja palīdzēt – vienam kaut ko aizvest, otram, un man nācās mainīt savu ikdienu, pielāgoties apstākļiem. Savukārt, spēlējot ārzemēs ir savs ritms, tevi neaiztiek neviens un nav jādodas kādam palīgā. Vari mierīgi gatavoties spēlēm. Rīgā vēlētos atgriezties, taču jāskatās, kā attīstīsies mana karjera.
Trīs brāļi Bukarti vienā komandā…
Es debitēju izlasē 20 gadu vecumā, Roberts – 19. Cerēsim, ka jaunākais brālis Rodžers (15 gadu vecs – M.L.) turpinās attīstīties un ieguldīt darbu. Viņš daudz trenējas, mīl hokeju, un novēlu viņam, lai viss izdodas. Ja neizdosies kādreiz uzspēlēt visiem kopā izlasē, tad varbūt sanāks kādā klubā. Domāju, ka mūsu vecākiem tas būtu emocionāls notikums. Šķiet, ka Latvijā tikai visi trīs brāļi Rēdlihi ir spēlējuši izlasē un viņiem vecuma starpība ir daudz mazāka. Man ar Robi ir piecu gadu vecuma starpība, ar Rodžeru deviņu, savukārt Robim ar jaunāko brāli – 14. Ja izdotos visiem trim uzspēlēt kopā, tas būtu fantastiski. Zinu, ka mana labāka sezona noteikti vēl tikai būs.
Tiksimies Diseldorfā!
Seko mums!