44

Ātrs un mērķtiecīgs – rallija personība Aleksandrs Grīva

 

 

Viņa kaislība ir rallijs. Ikdienā kluss, mierīgs un netrako, bet tieši nosvērtība un mērķtiecība viņu virza uz priekšu. Šovasar sabiedrības uzmanību izpelnījās, kad uzvarot minišosejas sacensībās ieguva tiesības Pērnavā izbraukt ar Pirmo formulu. Ja būtu iespēja, viņš savus spēkus noteikti izmēģinātu arī citās autosporta disciplīnās, bet visam pāri stāv rallijs. 2013.gada vicečempions Latvijas rallija čempionāta kopvērtējumā A+ klasē. Mūsu sporta personība – Aleksandrs Grīva.

– Tu šovasar izbrauci ar Pirmo formulu, bet es pieļauju, ka tas ir bijis viens no taviem sapņiem. Ja tā tas ir, vai vari teikt, ka tavs sapnis ir piepildījies vai tu tomēr no šī brauciena biji gaidījis ko vairāk?

– Šo īsti par savu sapni nevaru nosaukt, jo mans sapnis ir dalība pasaules rallija čempionātā ar WRC auto. Taču, ja būtu zinājis, cik lielu baudu man sagādās sēšanās pie F-1 stūres, tas varētu būt mans sapnis. Man patika brauciens ar F-1 un esmu gandarīts, ka varēju pārbaudīt pasaules līmeņa tehniku, jo līdz šim man to nebija sanācis paveikt. Ja runājam par šāda tipa auto, tad ātrākais spēkrats, ar kuru līdz šim biju braucis, bija sporta kartings. Pie ātruma pieradu, bet pie bremzēšanas un ātrumu pārnešanas gan ne.

– Kas tev galvenokārt deva gandarījumu – tas, ka šis ir pasaulē ātrākais auto vai arī apziņa, ka tu sēdi pie F-1 stūres un ne kuram katram ir bijusi šāda iespēja?

– Domāju, ka pozitīvās emocijas deva fakts, ka šī ir ātrākā tehnika. Šobrīd varbūt konkrētais bolīds nav tas jaudīgākais, bet 2004.gadā šis auto bija starp vadošajiem F-1. Tāpat jāsecina, ka ikdienā nav iespēja izbraukt ar Pirmo formulu un man kā sportistam bija bauda sajust, kā pārslēdzas ātrumi, kā strādā dzinējs, kā formula reaģē uz manām kustībām.

– F-1 var pielīdzināt savai otrajai pusei jeb sievai – tā ir jāmīl un pret to jāattiecas īpaši vērīgi. Es pareizi noraksturoju?

– Es teiktu, ka drīzāk tas ir kā raudzīties uz ļoti smuku sievieti, kura pozē uz žurnāla vāka, bet apzinies, ka tev nebūs lemts viņu satikt.

– Tu vasarā uzvarēji minišosejas kopvērtējumā, kā rezultātā tiki pie balvas – iespēju izbraukt ar F-1, bet vai tu būtu gatavs šķirties no naudas, lai sēstos pie pasaules ātrākā auto?

– Tādā izpildījumā, kā tas bija Igaunijā – nē. Es to naudu ieguldītu rallijā vai savā auto. 3000 eiro ir liela nauda un pārāk maz man bija tā kaifa. Tas ir kā kucēnam iedot paostīt desu, bet neiedot nogaršot. Es varēju ar formulu izbraukt piecus apļus, man bija arī 5000 eiro pašrisks un atbildības sajūta, ka šo spēkratu nedrīkstu sasist. Arī kā rallija pilota attieksme neļautu sasist šo formulu piecu apļu laikā, tas būtu pazemojoši. To nedrīkst pieļaut, ir jāseko līdzi.

– Kādas ir galvenās atziņas pēc šī pasākuma? Varbūt esi vīlies?

– Vilties man nekas nelika šajā braucienā, ja nu vienīgi braucienam atvēlētais laiks (smejas).  Tas, ko gaidīju, arī bija, bet… Interesanta bija sēdpozīcija, kad kājas atrodas uz augšu, jocīgi bija tas, ka neredzi pedāļus, bet tikai sajūti. Arī tādu pārslodzi uz ķermeni bremzējot līdz šim nebiju izjutis – acu āboli jau sprāgst ārā, bet auto joprojām vēl nebija sabloķējis riteņus. Braucu ar slikiem un sajūta bija, ka formula ir pilnībā pielipusi pie asfalta.

– Tu jau minēji, ka esi braucis ar kartingu, tagad apsēdies pie F-1, bet vai kaut kas šajā autosporta piramīdā ir vēl neizmēģināts? Bagiji, autokross, drifts…

– Ņemot vērā, ka rallijs ir piramīdas augšgalā, es daudzus autosporta veidus neesmu mēģinājis, bet esmu izbaudījis daudzu disciplīnu kopumu. Piemēram, neesmu braucis autokrosā, bet es neteiktu, ka varētu braukt augstā līmenī, jo man nepatīk, ka stiklā lido akmeņi un sportiskais princips paliek otrajā plānā. Kad uz starta iziet pieci braucēji, tad pirmajā plānā izvirzās nevis meistarība, bet gan konkurenta iznīcināšana. Esmu sapratis, ja kaut ko grib sasniegt, jākoncentrējas uz kaut ko vienu, jo visur tu nebūsi vienlīdz labs. Bet sportiskai izaugsmei pieredze dažādās disciplīnās nāk tikai par labu, atliek paņemt labāko. Zinu, ka rallijā uz asfalta es būtu nekonkurētspējīgs, jo man nav šādas pieredzes. Rallijs uz asfalta ir pavisam cita opera.

– Vai rallijā var sekmīgi startēt, ja neesi ieguvis pieredzi kartingos? Tev ir zināmi rallisti, kuri nemaz nav mēģinājuši braukt ar kartingu?

– Visu braucēju biogrāfijas nezinu, bet zinu, ka tie, kuri ir ātri braucēji, tiem aiz muguras ir liela pieredze. Rallijā bez iepriekšējas pieredzes nav iespējams sākumā braukt ātri, jo svarīgi ir saprast un apgūt stenogrammu. Bet visi jau saka, ka kartings ir visa pamats, jo tas iemāca sajust mašīnas vadāmību. Automašīnā sēžot to tā nevar just, bet kartingā sajūti, kad un kā slīdi, kad zaudē laiku un tamlīdzīgi.

– Ir sportisti, kuri sāk braukt ar kartingu un paliek šajā disciplīnā, bet vai tev bija doma startēt kartingos profesionāli?

– Esmu gribējis braukt kartingā, apsvēru domu, ka tas varētu būt lētāk, bet ir daži riski. Pirmkārt, ļoti liela slodze ir uz mugurkaulu, otrkārt, es esmu gara auguma, kas šim sporta veidam  nav pārāk labi. Ideāls augums ir metrs un 75 centimetri. Profesionālajā kartingā sadursmes mēdz būt ļoti spēcīgas un tas ir viens no iemesliem, kas mani attur. Tāpat, lai brauktu kartingos, tev jābūt tehniskai bāzei aiz muguras, tev jābūt kā inženierim.

– Skatījos youtube vienu no tavām avārijām rallijā, kurā apmeti kūleni. Ja nemaldos, tas notika laikam 2009. gadā.

– Tā bija mana pirmā avārija ne tikai rallijā, bet arī dzīvē. Pirmajā avārijā četri kūleņi, no malas tas izskatījās iespaidīgi. Es atceros, ka izlecu ārā, lai dzēstu auto, bet traumas mēs neguvām. Avārijas daudz ko māca. Neviens rallists bez kūleņa nav kļuvis par rallistu. Pirmais kūlenis būs visiem. Es domāju, ka ar mani tas nenotiks, bet re kā…

– Ko tas maina tavā galvā?

– Es analizēju, kur esmu braucis par ātru, kur pieļāvis kļūdas, kāpēc pieļāvis un meklēju iemeslus. Skatos onbordus (video no mašīnas salona) un mēģinu saprast, kur pazudusi reakcija vai kur stūrmanis kļūdījies. Avārijai vienmēr ir jāatrod iemesls un jācīnās ar cēloņiem, nevis ar sekām. Vienmēr visām avārijām esmu atradis cēloņus, bet tam nepieciešams video, kā arī audio ieraksts.

– Tu kā braucējs pēc avārijas paliec tikai stiprāks?

– Jā, noteikti. Bet nākamais rallijs pēc avārijas vienmēr būs lēnāks, jo psiholoģiski šī avārija tev sēž galvā. Tas ir jāaizmirst.

– Cik avāriju tev ir bijušas?

– Divas avārijas ir bijušas smagas, bet viena nedaudz vieglāka. Uz jumta auto esmu uzlicis četras reizes, bet kūleņi ir atsevišķs stāsts. Pirmajā avārijā piedzīvoju četrus kūleņus, otrajā nevarēja saprast, kas ir noticis, trešajā reizē caur jumtu nokritām atpakaļ uz riteņiem, bet pēdējā uzkritām uz jumta, bet mūs apmeta uz riteņiem un tikām līdz finišam.

– Vai avāriju skaits spēlē kaut kādu lomu? Ja vienam būs 50, bet citam četras avārijas, tas norādīs uz braucēju līmeni un meistarību?

– Avāriju skaits ne par ko neliecina, bet jāņem vērā, cik lielā laika periodā tās ir notikušas un kādi ir bijuši iemesli. Tu vari uztaisīt desmit avārijas desmit gados, bet tas nav nekas. Jāskatās uz kopējiem kilometriem. Man ir mājas lapa, kurā atspoguļoju visus braucienus un atļaujos rādīt arī savas vājās puses. Pie mums sabiedrība ēd tikai negatīvo un par to ir sanācis pārliecināties. Bija laiks, kad runāja, ka Grīva nepārtraukti piedzīvo avārijas, bet, kad ievietoju lapā informāciju, ka esmu sasniedzis pjedestālu, neviens par to nerunāja, tas nebija svarīgi. Es gan to neuzskatu kā kaut ko sliktu. Bet, protams, kā jau teicu, ir jāanalizē neveiksmes, taču manā gadījumā katrai neveiksmei ir pamatojums un tās ir bijušas sistemātiskas lietas.

– Tu minēji, ka cilvēki bieži saskata un runā par negatīvo. Rallijs tam ir lielisks piemērs, jo man ir radusies sajūta, ka līdzjutēji vienmēr gaida tikai avārijas un nekas cits viņus dopos neinteresē.

– Redz, es arī trasē nestāvu tajās vietās, kur ir taisnie gabali. Cits jautājums ir, ko es tur gaidu. Ļoti labi zinu, ka braucējs negrib piedzīvot avāriju. Es nenosodu, ja cilvēki brauc skatīties ralliju un gaida, kad būs avārijas. Vienmēr kāds kļūdās un neviens negrib būt tas. Arī hokejā gaida kautiņus un action. Ja cilvēks neko nesaprot no rallija, viņš gaida tikai avārijas, bet tie, kuri saprot šo sporta veidu, analizē pavisam ko citu – kā auto izbrauc līkumu, kā ātrumkārba slēdzas, vai sajūgs neslīd utt. Bet, protams, lielākā masa ir tā, kura lieto alkoholu un uztver to kā tusiņu. Lai tusiņš izdotos ir nepieciešams action un action ir kūlenis vai braukšana pa grāvjiem. Man patīk, ja braucējs brauc uz riska robežas, piemēram, izslīd nedaudz no trases un sasit spārnu, bet pašam avārijas noteikti nepatīk skatīties. Ļoti labi zinu, kā sportists jūtas.

– Rallijs prasa lielus ieguldījumus. Tas ir viens no sporta veidiem, kur pirms katrām sacīkstēm domā, kur dabūsi līdzekļus, lai nobrauktu līdz beigām, bet atgriezeniskā saite mēdz būt pavisam cita nekā  tu vēlētos – sadauzīts auto, nenobraukts rallijs, neiegūti ieskaites punkti, iztērētas lielas summas un neapmierināti sponsori. Latvijā par braukšanu tu naudu vai kādas materiālas vērtības nesaņem, gandarījumu tev droši vien rada ātrums un kaifs, kuru gūsti trasē. Tā ir?

– Tu ļoti precīzi noraksturoji. Tā tas arī ir. Viss, kas man paliek – atmiņas, fotogrāfijas, video un kauss, kuram reālā vērtība ir varbūt 10 eiro, bet tikšana pie kausa man sezonā izmaksā ap 40 000 eiro. Plus komandas darbs un ieguldījums. Ja raugāmies no šāda punkta, tad jā, tas ir naudas atvars, kurā met tikai iekšā un nekas nenāk atpakaļ. Ko man tas dod, ka kāds zina, ka esmu rallists? Neko (smejas). Uz ielas mēs visi esam vienlīdzīgi, bet vismaz zinu, ka braucu labāk par vidusmēra braucēju. Reiz Uģim Vītolam, kurš pazīstams kā lietoto automašīnu tirgotājs jautāju, uz kurieni tu virzi savu dēlu, kurš brauc kartingā? Viņš atbildēja: „Pagaidām tāpat vien, galvenais, lai iela nepaņem.”

– Cik lielas summas tu esi ieguldījis rallijā?

– Man ir excel tabula, kurā viss ir uzskaitīts līdz pēdējam sīkumam. Varu pateikt, ka no sevis esmu ieguldījis visu. Ja, piemēram, mēnesī nopelni 1000 eiro un dzīvošanai vajag 700, tad no palikušajiem 300 eiro 250 aiziet rallijam. Kādreiz domāju, kāpēc to daru, bet atbilde ir, ka dzīvoju gandarījumam, lai darītu to, kas man patīk. Protams, tas, ko devis atbalstītājs SIA S.B.C. ir neatsverams. To nekad neesmu varējis nopelnīt un tas ir daudz. Konkrētas summas negribu minēt, cik esmu izdevis, bet, lai varētu Latvijā braukt un iekļūt TOP3 A grupā, bez 40 000 nekas nekustās uz priekšu. Laba mašīna maksā ap 150 000 eiro, ar super tehniku  -250 000. Piemēram, sporta mašīnas degviela maksā 4 eiro litrā, bet nepieciešami ir 150 litri. Riepas cena ir 250 eiro un uz katru gonku vajag vismaz sešas jaunas riepas. Bremžu sistēmu vajag jaunu, kura maksā 200-300 eiro, eļļas un citas lietas. Izmaksas ir ļoti lielas, bet cilvēki to nesaprot. Kad saku, ka sacīkstes man izmaksā 5000, man kāds atbild, ka viņam tās izmaksā tikai 1000 – benzīns un dalības maksa. Bet realitātē tā nav. Nauda iespaido rezultātus, bet ne visiem. Ir cilvēki, kam daudz naudas, bet nav rezultāti, vai arī tie ir, bet varētu būt daudz labāki. Bet te arī parādās attieksme pret darbu un lietām, ko tu dari. Es esmu ļoti prasīgs un zinu, ka esmu kritis uz nerviem saviem mehāniķiem, daudz strīdējies un konfliktējis, bet tikai tādēļ, ka esmu prasīgs gan pret sevi, gan citiem. Es nevaru rallijā braukt ar vecām riepām 200 km/h, jo tas ir liels risks.

– Kā tu vēlies, lai tevi kā braucēju atceras bērni un mazbērni?

– Bērni kā labu tēti, mazbērni kā vectētiņu.