Mārtiņš Lācis, sportapersonibas.com Augsburgā, sadarbībā ar HK “Kurbads”.

“Treneris teica, ka pēc traumas izveseļošanās neesmu īsti gatavs spēlei, tāpēc šodien atstāja malā,” tā satiekot ekspedīcijā Augsburgā Arvīdu Reķi man atbildēja pieredzējušais aizsargs, kurš pirms tam palīdzēja klubam izcīnīt līdz šim vienīgo uzvaru sezonā pār Manheimas “Adler” – 6:2. Bet šis būs stāsts ne tikai par Arvīdu, bet arī par Augsburgas klubu “Panthers”, kurš ir dibināts tālajā 1878.gadā.

Bavārijas reģiona nelielajā pilsētā Augsburgā, kurā dzīvo aptuveni 270 000 iedzīvotāju, “Panthers” hokejistiem veltītās ovācijas nākas dalīt ar vietējiem futbolistiem, kuri šogad nokļuvuši prestižajā Eiropas līgā un spēlē Vācijas bundeslīgā. Hokejs līdzīgi kā citās Vācijas pilsētās šeit nav sporta veids numur viens un vietējā kluba spēles vidēji apmeklē aptuveni 4000 skatītāju. Spēlē starp Augsburgu un Reķa bijušo klubu Volfsburgas “Grizzly Adams” statistikā rakstīts, ka maču noraudzījās 3555 līdzjutēji. Viens sektors aiz galiem domāts mājinieku faniem, kuri praktiski visu spēles laiku dzied savas dziesmas un dzen komandu uz priekšu. Tiem, kuri nav tuvi ar Vācijas hokeju, piebildīšu, ka tas ir stāvvietu sektors. Vidū  ir sēdvietas, vietas presei un televīzijai, kā arī ložas, kuras vizuāli gan nedaudz atšķiras no ierasti redzētajām arēnās. VIP biļetes cena svārstās 180 eiro robežās, ar kuru tu vari skatīties hokeju no labām vietām, kā arī par brīvu baudīt ēdienus un dzērienus bārā. Tiesa gan, viens no bāriem atrodas aiz vārtiem un tajā pēc spēles pulcējas hokejisti ar savām ģimenēm un draugiem.

Runājot par halli, noteikti jāatzīmē pīpētava, kurā var sastapt dažāda vecuma ļaudis un praktiski visiem ir spēļu krekli mugurā. Starp uzvārdiem ieraugu arī Reķi ar 37.numuru un veco labo 6., kurš aizsargma bija Augsburgas pirmajos gados. Laiki, kad Vācijas hokeja līgā pīpēja stadionos, ir beigušies. Arvīds atcerējās vienu no pirmajām sezonām, kad viesojās Štraubingā. Pēc spēles krekls smirdēja pēc cigarešu dūmiem un likās, ka vakars pavadīts naktsklubā nevis ledus laukumā. Iespējams, Augsburgā ir bijis līdzīgi, jo tikai pirms pāris gadiem klubs aiztaisīja halles galus ciet, iepriekš Augsburgā bija vaļējā arēna. Rekonstrukcija prasīja lielus līdzekļus, tāpat tika iegādāts jauns kubs, kura cena bija pus miljona robežās.

Kas nedaudz pārsteidza? Tas, ka mača laikā hallē neskanēja mūzika, kas ir tik ierasta lieta hokejā. Kā izteicās Reķis, tā nav nepieciešama, jo fani labi tiek galā ar dīdžeja pienākumiem.

Spēles laikā aprunājos ar dažiem cilvēkiem, prasot, vai Arvīds Augsburgā ir populārakais hokejists. Lielākā daļa atzīst, ka viņš noteikti ir ierindojams pirmajā trijniekā. Aizsargs dzīvo nelielajā Diedorfā, aptuveni 20 minūšu braucienā no halles, kur apmeties ar savu dzīves biedri Francisku un abiem bērniem. Klubs spēlētājiem piešķir auto, taču ir iespēja no tā atteikties, kā piemēram Arvīda gadījumā, kurš pa pilsētu ripo ar savu no Latvijas atvesto BMW džipu. Dzīves vieta gan katram jāīrē pašam. Viss notiekot oficiāli. Arī algu izmaksa. Agrāk naudu Vācijā deva aploksnēs, tagad nekas tāds vairs nav iedomājams. Lielāks boss par Arvīdu varētu būt tikai kluba sporta direktors kanādietis Dveins Mozers, kurš uz Vāciju pārcēlās tālajā 1987.gadā. Izspēlējies vairākās komandās, 1995.gadā viņš nobāzējās Augsburgā, kurā nākamos 10 gadus bija viens no komandas rezultatīvākajiem spēlētājiem. Pēc karjeras beigām viņš kļuva par galvenā trenera asistentu, bet jau četrus gadus ir sporta direktora amatā. Viņš šeit ir kulta figūra, lai gan es to gribētu teikt arī par Arvīdu. Tagad Mozeram ir 52, vīrs ar sirmiem matiem, tiek saukts par leģendu, jo praktiski visās statistikas ailēs ir pirmais. Gandrīz visās. Visvairāk spēļu “Pantērās”, visvairāk gūto vārtu, visvairāk punktu un arī soda minūšu. Labi pārvalda vācu valodu, kā jau daudzi ziemeļamerikāņi, kuri ilgāku laiku uzkavējušies Vācijā. Sporta direktora amats gan nav gluži viens un tas pats, kas citā klubā ģenerālmenedžera krēsls. Arvīda gadījumā viņu uz Augsburgu Mozers nesauca. Kā skaidro hokejists, sporta direktors ir tilts starp spēlētājiem un kluba vadību. Viennozīmīgi liela loma viņam ir leģionāru piesaistīšanā un tādu klubā netrūkst. “Tīrie” ziemeļamerikāņi šogad ir aptuveni desmit, kādi trīs, četri ar divām pasēm, tajā skaitā, arī Arvīds un vēl starp viesiem ir slovāks, kā arī divi poļi ar Vācijas pasi. Augsburgā mājas atraduši arī divi bijušie Rīgas “Dinamo” hokejisti – vārtsargs Džefs Delorjē, kurš bija Rīgā pērn un uzbrucējs Maiks Iguldens, kuram Rīga 2009. gadā bija pirmā pieturvieta pēc Amerikas. Iguldens uz Augsburgu pārvācies no finansiāli turīgās Ķelnes. Jāatzīst, ka ar naudām Augsburgā viss ir kārtībā un ja parādi ir bijuši, tie vienmēr ir nomaksāti. Nepieciešamības gadījumā ir cilvēks, kurš atvērs savu maku, lai tikai klubs spētu izpildīt savas saistības. Labi, ka ir šādi cilvēki. No kurienes nauda? Tas ir jau cits stāsts. Un tāds sekos.

Jau drīzumā piedāvāsim vēl dažus sižetus no ekspedīcijas, kā arī video interviju ar Arvīdu Reķi.

 

Titulbilde: Mārtiņš Lācis/Visas tiesības aizsargātas